Cik viena diena šķiet pacilājoša, tad nākošā seko kārtīgs 'emotional breakdown'. Domāju (cerēju), ka šodien tik aiziešu uz polihromijas lekciju un pēc tam uz māju, jo pārējie grasījās doties uz citu pilsētu, lai apskatītu kādu celtni ar īpašu jumta koka konstrukciju un vispār tas skaitoties izvēles brauciens - gribi brauc, negribi - nevajag. Grasījos izmantot laiku lietderīgi, lai sameklētu pilsētā kādu kokmateriālu veikalu, lai iegādātos MDF zeltīšanai, un vismaz pagulēt kādas pāris stundas, lai reģenerētu spēkus jaunam nakts maratonam.bet nekā. Atkal Petty mani apvārdoja un sāku bezmaz justies vainīga, ka pieļāvu pat domu nebraukt. Viņai uz to ir talants. Lai nu kā, klostreis/abatija bija skaista, bet vilciena biļete uz turieni - sasodīti dārga.
Nu jā, visa būtiskā informācija un detaļas gāja man gar ausīm, grūti saprast, ko tas apaļvēderainais onkulis tur stāstīja, holandiešu valodā. Varēju tikai plikšķināt acis un pētīt apkārtni. Visi pārējie cītīgi pierakstīja, jo Čārlzs grib saņemt atskaiti par redzēto un dzirdēto. Diezgan stulbi ir 3 stundas staigāt pa klosteri un būt vienīgajai muļķei, kas neko nesaprot. Protams, negribēju par katru neskaidrību bakstīt blakusstāvošo, lai tulko angliski. Iedomājoties sevi, man traucētu uztvert informāciju, ja viens nemitīgi visu pārjautā, turklāt svešvalodā. Protams, bija vārdi, kurus sapratu un uzķēru, bet kaut kā nelīmējās kopā un vēl jo mazāk - neturējās atmiņā. Smadzenes un uztevre riktīgi sasprindzināti, mēģīnot to dažus atpazītos vārdus un redzēto salikt kopā kādā jēgā un izlobīt, kas par lietu. Brīīžiem nemanot atslābstu, tad uzreiz vaina un sirdsapziņa grauž - savācies, kurš teica, ka būs viegli, pati gribēji, tad nu cīnies. Un tā visu laiku. Tagad nu uzpeldēja manas 'lieliskās' mākslas vēstures zināšanas un terminu izpratne. Tie vārdi, kas likās pazīstami un dzirdēti latviešu valodā - pilnībā neizprotot un nepārzinot skaidrojumu, tā arī palika tikpat neskaidri un ātri pazuda, izkūpēja gaisā.. ja man pajautātu, ko es no tā visa sapratu, palūgtu izskaidrot , nespētu - pat saviem vārdiem.. Tik nožēlojami, riktīgi sagruzījos ekskursijas laikā, asaras sāka birt , iekšēji gānījos par tādu emocionālu nesavaldību, bet nu nekādi neizdevās savākties. Blenzu uz griestiem, pretējām sienām, izlikos, ka apbrīnoju interjeru un centos nevienam neskatīties acīs. Protams, nesanāca palikt nepamanītai, it īpaši brīžos, kad pēkšņi visi priekšā stāvošie pagriežas otrādi, lai pievērstu uzmanību kādam interjera elementam, par ko stāsta 'gids'. Ah, debīlisms, kad vēl kāds pajautā "Are you alright?' un uztaisa to šausmīgo bažīgo sejasizteiksmi, tad vispār - maisam gals vaļā, asaras birst un gribas zemē ielīst.
Atkal mājās vēlāk nekā parasti, kamēr atkratījos ar vilcienu atpakaļ uz Antverpeni. Šodien atkal viesi, es ceru, ka Ward pats tiks galā.
Svētais vakarēdiens..uz griestiem.
