pandora.1w.lv

Tie, kas zināja, cik man pēdējās dienas bija sūdīgi ap dūšu un iestājusies pilnīga demotivācija un visā visumā visai depresīvs stāvoklis dažādu iemeslu dēļ, varu nomierināt - ir labāk, gan jau galus savilkšu ;)
Vakar bija vnk neiedomāja diena:
1) aizeju uz skolu un pilnīgi negaidīti ienāk Čārlzs kopā ar 2 pasniedzējiem un prasa, kāds mans lēmums par paneli, ko darīt. Lēni iet tā visa padarīšana, tik neierasti, ka novembra vidus jau, bet neko prakstisku restaurējusi neesmu, visulaiku tik maļam to pašu par tā 'kondīciju' un izcelsmi. Vainoju sevi, savu neizpalīdzīgo partneri, un arī pārējo darbu gūzmu, kas vēl stāv neizdarīti pie tā, ka viss šķiet tā ievilcies.. Lai nu kā, biju pilnīgi viena, neaizsargāta, Čārlzs teica, ka Bens(tipa mans partneris) jau aizgājis mājās.. Paskatījos uz tām sejām un tikai viena man iedvesa mazliet mieru un drosmi :D Pārējie - caururbjoši asi skatieni, kuri gaida Atbildi.. Uh.. atkal ievilkās gara diskusija, bet beigās ir nolemts galīgais lēmums un varam ķerties pie praktiskās puses, juhūū!!! Lai gan godīgi sakot, es pusi tāpat nesapratu no tā, kas plānots - lai nebūtu  pilnīgs analfabēts, man vēl jāatrod laiks un jāpapēta kāda metodes izmanto konkrētajā gadījumā un kāpēc, kādas sekas, varbūt pat Rubensa mājā varētu šo to dzīvē redzēt, jāiet čolēt.. Plus steidzami jāuztaisa sakarīgs tehniskais zīmejums.. Baaah, man jau tas uzdevums sen bija dots, bet es tak pilnīga nejēga.. Tā mērīšana nez kāpēc gāja lēni, mēģināju veidot pierakstus un melnrakstu, ko atrādīt un tad tikai uz lielā baltā papīra 1:1 taisīt precīzu zīmējumu, beeet.. pēc pāris dienām es jau vairs neko nesapratu, ko pati esmu tur sazīmējusi un mūžīgi pietrūkst kādi mērījumi - vitāli svarīgas maza detaļas, grrr.. Un tikai šodien es iedomājos, ka varu tak zīmēt ar datorprogrammu, ar kuru mums māca strādāt 3D modelēšanā.. Nu kur man smadzenes ātrāk bija? Tik ērti, precīzi viss pašai saprotams, būs gan pārskatāma elektroniskā versija, no kura varu izveidot 3D modeli un būs vieglāk un ātrāk uzzimēt uz papīra klasiskajā variantā.. Nu ko, Vēl pa rītdienu jāpaspēj 2 šķērsgriezumi un pa brīvdienām jāmēģina skaisti uzzīmēt uz papīra..
2) Uztaisīju foršas bildes caur mikroskopu.. DIevinu mikroskopu, pasaule izskatās pilnīgi citādāk :D
3) Uzradās mans partneris uz diskusiju beigām. Labi viņam, ka vispār ieradās. Pusstundu pirms lekciju beigām un tieši brīdī, kad grasījāmies ķerties pie darba, sāka zvanīt trauksmes signāls, visiem jāevakuējas no skolas. Stāvam kā aitas un blenžam viens uz otru, tieeeešām ugunsgrēks?? Tiešām jāiet ārā? A varbūt mācību trauksme?? Neviens neko nezina. Čārlzs saka, "C'mon folks, we have to get out" . Pametam ēku un stāvam pie ieejas durvīm. Kāda minūtes 10... tad kāds no pasniedzējiem paziņo, ka varam iet mājās. SKatos, mans partneris vēl stāv. Prasu, kas par lietu, kāpēc neiet prom, šis saka, aizmirsis savu somu mūsu nodaļā.. Trauksmes signāls vēl gaudo, nevar saprast, oficiāli tak laikam nevar iet atpakaļ ēkā, skatos, bet tur vēl ir kādi cilvēki. Saku, nu labi, ej pakaļ savai soma, nodaļa drošvien vēl vaļā.. Šis lūdz, vai es to nearu izdarīt,jo viņš nespējot panest to troksni, pārāk skaļa viņa ausīm:D NU ok, nav jau grūti.. Lavierēju cauri studentu pūlim, ieeju skolā un koridorī saskrienos ar Čārlzu un baru citām personām.
Čārlzs: "You are NOT supposed to be here!"
Es: "Yeah, I know, but my partner forgot his  bag in studio and I'm going to get it. Is the studio still open?"
Čārlzs sašķoba ģīmi, apgriežas otrādi un dodas uz nodaļu, atlsēgu saisķi rokā grabinādams.sekoju. Šis saka:
"So were is  your ..Partner?!"
"Eam..his outside, waiting."
"So.. His outside and you are here to get HIS bag??"
"Yeah :D He said he can't stand the loud noise"
"Oh, bloddy partner. You should kick his ass, never do this again for him. Unbelievable!"etc., etc.
Čārlza sejas izteiksme un ērcīgums bija uzjautrinoši :D Paķēru somu( viņš tur ķieģeļus nēsā??) un devos laukā. Pie durvīm stāv Frederiks, ar savu mūžīgo smaidiņu, pacēlis vienu uzaci un prasa man:
"So, you are burned now?"
"Yeah, totally, ashes and bones:D"
4) Vakarā aizgājām uz kafejnīcu, Frances uzsauca dzeramo un mazliet papļāpājām par dzīvi un par skolu. Biju komplektā ar datoru.. Aizgāju bez.. Fui, nekad, nekad vairs negribu piedzīvot atkal tās sajūtas par kādu pazaudētu lietu, vienkārši riebjas.. Un scenārijs tāds pats - smaga,notikumiem bagāta diena, nogurums kajās un galvā, domas klīst riņķī, un še tev, vnk ņemu un atstāju datorsomu publiskā iestādā. Atjēdzos pie mājas durvīm, līdz kafenei kāda pusstunda ko iet. Idiotisms, tādos brīžos es vnk neieredzu sevi.. nu cik var.. tiešām kā lāsts, kas periodiski atkārtojas. Jau tā kājas knapi pavilkt varēju, visu dienu studijā kājās stāvēju, pie mikroskopa, diskusijas laikā, bet kā es SKRĒJU :D Protams, atjēdzos vecpilsēta centrā un nevaru atrast to saodīto kafeni.. Zvanu Frances-ai, neceļ.. sūtu sms, gaidu atbildi, nekā... zvanu Nicolai.. nē, nezvanu, jo izrādās, neesmu saglabājusi viņas numuru.. Zvanu Frederikam.. nezvanu, jo nav arī viņa numura!!!!ATcerējos, ka viņš nesen sūtīja sms, tātad tur jābūt numuram.. un tūlīt pat konstatēju - jā, protams, es tak pirms divām dienām izdzēsu visas sms no kartes.. Vnk psc. ZVanu atkal Frances, beidzot pacēla. Noskaidroju kur un kā, jozu uz kafeni un dabūju kompi atpakaļ, ko viemīle bija nolikusi prom no svešām acīm.. Paldies labiem cilvēkiem šai saulē.. Sev es dažreiz gribētu atslānīt, bet nesanāk.