Nākošnedēļ sākas jauna nedēļa, pirmais decembris. Tikai četras nedēļas līdz pēdējai skolas dienai. AK vai, kā man gribas mājās, kaut uz mirkli pa īstam atslēgties no skolas un dzīves šeit. Biedējoši maz laika un tai pat laikā - sastādot sarakstu, bija jāpieturās pie galda, lai nenoģībtu - darāmais vienkārši sit pušu jebko, kas man kādreiz likās daudz par daudz. Varbūt savā dzimtenē tas neliktos tik traki, bet mācīties svešvalodās, tas visu divtik palēnina. Un pagājušās nedēļas notikumi uz pāris dienām manu cīņassparu un cerību vienkārši iemina dubļos. Jebkura nedēļa šeit strikti iedalās divās daļās - no pirmdienas līdz trešdienai ir ellīga spriedze, pārējās dienas sajūta, ka beidzot ir gaiss, ko elpot. No pirmdienas līdz trešdienai jābūt strikti 8.30 skolā. Jau vairākas reizes ir gadījies nokavēties. Dīvainā kārtā nekad pirmdienās, kad ir materiālzinības, bet vienmēr tieši tajā sasodītajās otrdienās.. Nu jau ir tik tāl, ka man pilnīgi godīgi ir bailes iet gulēt svētdienas, pirmdienas un otrdienas vakaros, jo pieredze rāda, ka dažkārt nedzirdu nevienu no modinātājiem, lai cik arī neliktu. Un tieši tā notika šo-otrdien. Bija paredzēts iet uz polihromija lekciju, ko pasniedz Vinsents (gados jauns pasniedzējs, kurš, kā liekas, bieži paslīd zem Čārlza tupeles). Vinsents ir vienmēr ļoti aizņemts un pasniedz lekcijas katru otro nedēļu. Parasti otrdienās no rīta mums ir nodaļas sapulce. Tāpēc nevienu reizi vien sanāk pārpratums - nesaprotu, vai man iet uz Vinsenta lekciju vai atsēdēt to pusstundu Čārlza sapulcē...un es neesmu vienīgā tāda, liekas, ka viņi paši nezina, kā sadalīt laiku. Nu lūk, Vinsents esot sarunājis ar Čārlzu, ka tajā otrdienas rītā visi 2.kursa studenti dodas uz Vinsenta polihromijas lekciju kopā ar citu nodaļu studentiem. Tā kā esmu oficiāli 3.kursa studente, bet piedalos arī visās Vinsenta lekcijās, man bija jābūt kopā ar Vinsentu un nevis Čārlzu. Tajā rītā aizgulējos, skolā ierados īsi pirms 9, bet atviegloti konstatēju, ka polihromija vēļ nemaz nav sākusies ..un ar šausmām atskārtu, ka VISI (izņēmot Frānsisu, kura arī nokavējās) sēž sapulcē, kura tieši tajā mirklī beidzās, kad ienācu telpā, lai paķertu krēslu. Protams, Čārlzs mani pamanīja, skaļi noburkšķēja, ka esmu par vēlu atkal, ka tas ir par daudz un ka 'mēs par to vēl parunāsim'. Vēlāk no Frānsisas noskaidroju, ka situācija bija tāda - Vinsents pats bija ieradies dažas minūtes par vēlu un Čārlzs bija 'savācis' arī viņa studentus savā sapulcē. Frānsisa ienākusi priekštelpā un skatās, ka Vinsents stāv un minstinās, acīmredzami baidās klauvēt pie durvīm un 'dabūt atpakaļ' tos, kam bija jābūt polihromijā..Viņa prasījusi, kas tad tagad īšti notiek: viņāi jābūt ir sapulcē vai ar polihromijā. Šis atbild, tev un pārējiem bija jabūt polihromijā, bet es nesaprotu, kas te tagad notiek, mēs vakar ar Č norunājām, bet visi studenti pie viņa. [Sviests kaut kāds. Esi taču vecis, tā ir tava lekcija un jūs vakar norunājāt visu.. !Besī ārā, tas ir tik tipiski, ka Čārlzs uzurpējas pār citiem pasniedzējiem un bieži vien iejaucas pa visdu un burtiski pārņem vadību, kas manuprāt, ir klaja necieņa pret otru cilvēku. ( Projekta nedēļā mums tipa 'bija arī gids', kaut kāds baznīcu arhitektūras speciņš, kura laiku un runu regulāri zaga Čārlzs, neļaujot izteikties..) ] Nu lūk, un jā..
Nu lūk. Principā visu otrdienu Čārlzs vispār nepienāca pie manis, kaut arī bija plānots beidzot zāģēt ārā to paneli no rāmja. Kā vēlāk dzirdēju, viņš pastaigājies pa nodaļu un,kā meklēdams kādu iemeslu, uzsācis runas ar citiem studentiem par visu ko, bet pie manis NE reizi nepienāca. Nākošajā dienā man tikai pieleca, ka tas bija ar nodomu. Neizturēju un gāju meklēt šamo, lai jautātu, kad tad mēs sāksim kaut ko darīt.Atradu viņu pagrabā ar Dirku (otru koka restaurācijas pasniedzēju, kurš vienlaikus ir arī Briseles lielākā mākslas muzeja restaurācijas nodaļas 'galva') skaitam dēļus. Pacietīgi gaidīju, līdz viņš izrunāsies un tad sākās.. Dirks prasa, ko gribēju:
I: Jā, es gaidu Čārlzu..
Č: Mani? Tu gaidi mani?
I: Jā, es gribēju jautāt, vai mēs zāģēsim paneli Šodien?
Č: Mēs nezāģēsim. Tu zāģēsi.
I: Ē.. jūs vismaz stāvēsiet blakus?
Č: Nē. Tu to darīsi viena pati. Es to nedarīšu. Un zini,kāpēc?
I: Jūs esat ļoti aizņemts šobrīd?
Č: Nē. Es neesmu ieinteresēts. Mēs pagājušo reizi runājām, ja tu vēlreiz nokavēsies, tu vairs nesaņemsi manu palīdzību. Tev trūkst disciplīnas.
Neaprakstāma sajūta. Ne tā labākā.
I: Jūs sakat, ka man nav disciplīnas, jo es nokavēju sapulci, jo tik tiešām netīši un pilnīgi negribēti nedzirdēju modinātājus..?Jūs domājat, ka es pamodos no rīta un man bija pilnīgi vienalga, ai, nokavējos, nu un kas?..
Č:Nē, tu zini, ka katru otrdienu un trešdienu studentiem skolā jābūt jau 8.30. Tu to neievēroji un man ir vienalga, kas tam ir par iemeslu, ja vien tu neesi slima, bet arī tad tev ir jāgādā ārsta zīme.Tātad tev nav disciplīnas.
I: Ziniet, labāk būtu teicis, ka man jāiet pie ārsta, ja nedzirdu modinātājus un ir problēmas ar miegu, nekā ka man nav disciplīnas (skanēja visai neveikli, bet grūti tādā mirklī izteikties tieši tā, kā to būtu gribējies .Šajā brīdī dusmās un sašutumā vārījos, ka viņš ne sūda nejēdz vai man ir disciplīna vai nav. Viņam nekad nevar izdabāt - ja eju laicīgi gulēt un veltu pietiekamu laiku atpūtai, lai bez grūtībām ierastos skolā laikā, tad attiecīgi nekad nepietiek laika mācībām. Ak Dievs, man liekas, ka te NEKAD nav pietiekami daudz laika tam, vienmēr ir par Maz, tu esi Sliņķis, tev nav Disciplīnas!!
Č: Ak tad tev problēmas ar miegu. Nu tad ej mājās un guli!
Un tā viņš pagrieza man muguru un aizgāja kopā ar Dirku.
Vairs nesapratu, ko darīt. Čārlzs ļoti labi zina, ka man nav nekāda pieredze koka restaurācijā, tai skaitā ar visādiem instrumentiem,kur nu ar kaut kādu virsfrēzi. Es nedrīkstu viena zāģēt to paneli, savas un paneļa drošības dēļ. Bļin, tāda dusma. Vai man tiešām jālien uz ceļiem un jāzemojas, cik es slikts students, vēlams pārējo studentu klātbūtnē? Muļķīgi, bet šāda attieksme sāpina, viņš regulāti visiem pārmet, ka kāds nav ieradies laikā, Frānsisai todien neteica neko, bet man tagad vispār atsakās palīdzēt.
Nebija ilgi jāgaida, lai kamols kaklā visai emocionāli veltos ārā. Sveika tualete, te atkal es. Labi, ka nebija neviens, visai skaļi piešņukstēju kabīni. Liekas jau nereāli, kā es te tikšu ar visu galā. Pāris studenti kā dzīvi piemēri staigā nodaļā, palikuši uz otru gadu. Bet es NEVARU palikt uz otru gadu!!Es nevaru teikt žūrijai - nu, mēs nepaspējām restaurēt šo paneli, jo Cārlzs atteicās man palīdzēt, jo es nedisciplinēta esmu. Jo mans partneris no gleznu restaurācijas nodāļas man vispār neko nav palīdzējis. Jo man pietrūkst laika, lai paspētu visu izmācīties un vēl izgulēties, lai nekavētu vairs nekad, nekad otrdienu rītu sapulces....
