Pārdomas.
Šī diena bija traka.Bet laba, vairāk vai mazāk. Divi dēļi no trijiem ir salīmēti kopā. Viss process, kam izgāju cauri, ir vitāli svarīgs un tas bija/ir liels solis ceļā uz izpratni par paneļu dēļu savienošanu...Nudien, jūtos ieguvēja. Bet ir vairākas lietas, par kurām prasām ilgāk pakasīt galvu vai mainīt pieeju tām.
Es tomēr vēlētos, kaut man, pirmoreiz veicot šāda tipa procesu, būtu bijis cits pasniedzējs pie sāniem un valoda -dzimtā, bet visu jau nekad nevar dabūt, kā nu bij, tā bij. Man vienalga, ka esmu 'trešā ,nevis pirmā kursa'' studente, bet ja es kaut ko daru pirmo reiz, gribētos, lai tā attieksme būtu citādāka - mazāk ironijas, vairāk uzsvaru uz ļoti svarīgām detaļām procesa laikā un Pacietības - neesmu tik apgaismota, ka svešas lietas vienmēr apjēdzu ar pirmo reizi. Un dažreiz gribas neuzkrītoši norādīt, ka arī Čārlza angļu valoda nav nekāda perfektā un bieži vien man iztēlē rodas pavisam 'cita bilde' no tā, ko patiesībā šams ir domājis. Un it sevišķi tas attiecās uz šodienu - nu viņš man kaut piecas reizes varēja stāstīt vienu un to pašu, bet saprašana nenāca, kamēr neredzēju, kā viss notiek darbībā..
Galvā šaudījās visādi jautājumi par sīkumiem - vajag līstes? kāpēc, kur tieši liksim, cik biezas, platas, garas, mīkstas vai cietas kosknes un kāpēc tā, bet ne kā citādāk? Kāpēc skrūvspīles tieši tur un ne citur, cik lielu spiedienu veikt? Kāpēc mitrināt, pirms uzklāj līmi? Cik šķidru līmi utt. Dažreiz steigā arī nesaņemu atbildes, bet aizvien biežāk nekaunos būt muļķe un jautāt. Mēģināts nav zaudēts. Svarīgs ir katrs sīkums! Jābūt 100% pārliecinātam par to, ko dari, ja nav pārliecības, tātad kaut kas nav noskaidrots-a pēc tam nevari vairs jēdzīgi pamatot savu atbildi vai rīcību un nedod dies, salaid kaut ko grīstē.
Spilgts piemērs praksē: vienam no dēļiem stūrī ir trīs plaisas. Pirmo no tām salīmēja Čārlzs, stāstot un demonstrējot kā tas jādara, kas un kā... Nākošā diena noņēmu skrūvspīles, pārbaudīju, kā izskatās: it kā ir ok, bet vispār kā savas jomas speciņš - varēja labāk. Atnāca Grieta (pasniedzēja no gleznu rest.nodaļas, mana topošā darba vadītāja nākošsemestr) - saka to pašu, varēja arī labāk. Nākošā dienā ņēmu un pati salīmēju nākošo plaisu. Ideāli. Šodien Čārlzs apskatījās, noprasīja, vai viena pati to darīju, nobolīja acis un atzinīgi pamāja ar galvu. Sanāca labi, jo man bija skaidrs, kas bija jādara plus drošvien neiztrūkstošais Jaunavas piekasīgums un centība būt precīzai tādās situācijās. Nu ko - labi man, kaut vienmēr tā būtu..
Tālāk - divas dienas neganti čakarējos ap savienojuma vietu šiem diviem dēļiem,kurus šodien salīmējām. Virmas bija jāattīra no vecās līmes un lakas,. Cenots, cik rūpīgi spēju. Līmi novācu ar karstā ūdnei samitrinātu vates tamponu, laku kasīju nost ar skalpeli. Kad savienojums bija lūzis, attiecīgi arī krāsas slānis, bet neba jau nu pilnīgi paralēli savienojumam. Krāsas slānis veidoja robainas malas, a koka dēlis zem tā - taisnu.Rezultātā vietām krāsa pārkārās pāri dēļa malai, vietām - atsedza to. Principā, precīzi savienojot dēļus, kā tas bija bijis sākumā, krāsas slānim būtu precīzi jāieguļas savā vietā, kā puzles gabaliņiem. Es visādi centos to iestāstīt Grietai, bet viņa mani nesaprata. Pati paņēma skalpeli un burtiski nocirpa mazos krāsas gabaliņus gar malām un vēl iesaka, ka man tā ir jādara. Nu vai tad cilvēks tiešām akls ir un nesaprot, ka nupat brutāli nošķēlēja autora oriģinālo krāsas slāni?? . Hallo, labrīt! Pēc mokošas diskusijas ar Čārlzu, vismaz viņam pieleca mana doma. Tas nozīmēja ekstra piesardzību līmēšanas procesā. Tik un tā daži gabaliņi tika izrauti. Man, protams, sirds sāpēja par katru no tiem, beigās jau man ir jāatbild par visu notiekošo ar šo mākslas darbu un jāvēro un kritiski jāvērtē apkārtējo darbība ap to ...
Trakākais vēl priekšā - vienam no dēļiem (vidējam)viena mala bija tīri labā stāvoklī, otra- nenormāli sagrauzta (ozols). Kamēr gaidīju Čārlzu,lai sāktu līmēšana procesu, sāku knibinātiem ap šo savienojuma vietu un ar skalpeli plāninot un kasot nost to cieto masu no iepriekšējās restaurācijas, atklājās, ka šī mala tiešām traki cietusi no rijīgiem kukaiņiem. Protams , darīju to zināmu. Ko darīt? Normāli būtu - nostiprināt, piemēram, Dīters ragavas stiprināja ar Plexigum, tām koksnes daļas vispār kā siets.. Bet tā ir savienojuma vieta, Plexigums neveidos piemērotu virsmu līmēšanai. Grieta saka, ka vēl varētu arī coķus aizpildīt ar jaunu masu, bet principā izlēma, ka neko nedarīs, līmēs tāpat. Un ar ko tas viss beidzās? Ar to, ka Čārlzs par stipru pievilka skrūvspīles, uztaisīja kārtīgu brakšķi un koksne tajā malā sabruka ar visu krāsas slāni. Nu forši, ko lai saka.. paldies dievam, ka tā nebiju es.
Bet vispār, tā kā mēs bijām vesels bars studentu apkārt tam panelim, īsti nebija kur apgriezties, vēlāk apskatīju, kā izskatās tā puse, kur Čārlzs strādāja (viņš līmēšanas procesā kontrolēja vairak vienu paneļa galu, es otru). Atkal - skatos, šādas tādas vietiņas, kas varēja būt gludākas. Un tad vēl šis atnāk manā galā un pievelk skrūvspīles par ciešu. Negribas neko teikt, bet varbūt pārlieku cieša pārliecība par savām spējām arī nenāk par labu un drīz laiks doties pensijā, lai cik skarbi tas arī nebūtu. Bet nu jā, no otras puses, visiem viskaut kas var gadīties un nudien, labi, ka vaina nebūs uz manu pieredzes trūkumu vai neveiklumu. Toties rīt varēšu likt puzli un domāt, kā sakarīgi salabot to nabaga malu un krāsas slāni :/ |
