Ārā ir siltāks, nekā telpā. Tad nu beidzot saņemos un brīvlaika pēdējā dienā sāku rakstīt to, ko sen jau gribēju. Uzmundrinājumam uztaisu garšīgu padzērienu - piparmētru sīrups ar minerālūdeni, citrusaugļu sulu, ledu un pāris apelsīna šķēlēm.
Salīdzinoši ar pagājušo semestri nerakstu tik bieži, visu laiku grūti saņemties un lielākoties, atnākot vakarā mājās ātri nolūztu.. Bet nupat pati pārlasīju savu iepriekšējo ierakstu un nopriecājos, cik noderīgi, ka pierakstīju, ko praksē darīju, jo par to steidzīgi jāuzraksta un jānodod atsaite. Citādi sanāk kasīt pakausi un mēģināt atcerēties, ka un kā bija. Un diemžēl mana atmiņa ir briesmīga.
Tad nu tā: vēl aizvien turpat, kur līdz šim - pa Beļģiju dzīvojos. Skolā divu nedēļu brīvlaiks, tas gan tā nosacīti, jo četras dienas nedēļā no 9-16 strādāju Grietas (viena no manām restaurācijas pasniedzējām) darbnīcā un piecus vakarus nedēļā mazgāju traukus. Nu tā sanāca apkrauties ar darbiem atkal, bet neko darīt. Beļģija ir dārga, ar baltmaizi un ūdeni neprotu izdzīvot un savu reizi prasās arī ar draugiem iziet pilsētā. Vienmēr prasīt ģimenei naudu vienkārši besī, daudz labāk jūtos, kad varu arī nopelnīt, ne tikai tērēt. Kam aizmirsu pateikt - plāni ciemoties Latvijā brīvlaikā tika mainīti, galvenokārt tieši superīgās iespējas dēļ strādāt restaurācijas darbnīcā.
Visā visumā, par ko pārliecinos aizvien un no jauna: galvenais ir motivācija un atbildības sajūta! Ļoti bieži saņemu komplimentus par paveikto un esmu ieguvusi savu darbadevēju uzticību un lieliskas attiecības, kā rezultātā arī kļūdas tiek saprastas un piedotas. Lai arī praksē mazliet nošokējos par Grietas pieeju atsevisķiem procesiem darbnīcā, visā visumā - trekns pluss - katru dienu kaut ko jaunu iemācos. Tā kā mans mērķis ir agri vai vēlu (cerams, ne pārāk vēlu) ir izveidot un strādāt savā privātajā darbnīcā, pieredze šeit ir vienkārši nenovērtējama. Te vairs nav runa tikai par to, kā restaurēt gleznu, bet kā disciplinēt sevi, kā plānot laiku, kā veidot attiecības ar klientiem, kā strādāt efektīvi...
Biju mazliet šokā, kad uzzināju, ka Grieta savu darbnīcu atvērusi jau studiju laikā. Man tā grūti iedomāties sevi viņas vietā, šaubos vai pat pēc trīs gadiem skolā būšu tik patstāvīga un kompetenta. Tiesa gan, viņai bijusi iespēja darbus no darbnīcas atrādīt pasniedzējam skolā un saņemt konsultācijas, kas tomēr ir svarīgs atbalsts.
Gan no Grietas, gan no jebkura cita ar restaurāciju saistītas būtnes nodaļā, esmu saņēmusi neviltotu izbrīnu un viegli šokētu izteiksmi, kad pieminu, ka LMA esmu retušējusi ar eļļas krāsām. Šeit tas ir bezmaz tabu. Izvērsu diskusiju ar vienu kursabiedru par šito tēmu un, kā jau parasti, nav viennozīmīgi 'labi' un 'slikti'. Grūti saprast, no kura gala lai sāk.. laikam ar to, ka atstāstīšu, ar kādām metodēm tad retušē šeit:
grunts un krāsas slāņa zuduma vietās ieklāj restaurācijas grunti-mastiku,kas satāv no metilcelulozes, PVA(acetāts), ūdens (3:1:5) un kaolīns, ko pievieno tik daudz, līdz iegūst pastveidīgu masu. Kāpēc divas līmes sastāvā, vēl aizvien neesmu noskaidrojusi, šis jautājums stāv manā sarakstā, un man ir aizdoma, ka labāk to pajautāt vairākiem pasniedzējiem, ne tikai Grietai. Salīdzinājumā ar ierasto metodi LMA, šī man likās praktiska tādā ziņā, ka samērā ilgi uzglabājama. Ja burkai aiztaisa vāku un netur saulē, tā pat pēc vairākām nedēļām nezaudē pastozitāti un nebojājas.Grietas darbnīcā man tika izsniegta arī pāris mēnešu veca mastikas burciņa lietojamā kvalitātē. Tādā ziņā arī kaolīns ir ērtāk lietojams, nav jāpludina un jāberž piestā. Protams, grunts ir jāieklāj vairākas reizes, jo katrs slānis žūstot izdala ūdeni un saraujas. Liels cīniņš parasti sanāk, cenšoties grunti aizpildīt tieši līdz krāsas slāni un tīrot maliņas no pārpalikumiem - neizraut atkal par daudz.. Dažkārt pie sevis domāju, vai tiešām ir tik svarīgi un pareizi grunti nolīmeņot precīzi līdz ar krāsas slāni, jo uz grunts tak tik un tā pa virsu tiek uzklāts akrils un pēc tam - pigmenti ar saistvielu. Tā loģiski domājot, beigās tā retušētā vieta tik un tā sanāk neprecīza, jo ir augstāka par oriģinālu. Pēc manām domām, grunti jāieklāj tik daudz, lai paliek vieta plānam krāsas slānim un kopējais rezultāts ir vienā līmenī ar visu pārējo.. Lai nu kā, lielā retuša man vēl priekšā, tad nu redzēs, kā ies.
Akrilu izvēlētajā pamattonī ieklāj kā izolācijas slāni uz grunts. Kad visi grunts laukumi šādi aizpildīt, ta no virsmas novāc grunts atlikumus, tā lai nebūtu nekāda bāla migliņa..Piemirsu pateikt, parasti pirms ieklāj grunti, virsmu nolako ar retušas laku - to pašu damāru ar vaitspirtu. Līdz ar to tīrīšanas process ir vieglāks, jo laka kalpo arī kā aizsargslānis starp grunti un oriģinālo krāsas slāni. Kad virsma tīra, sākas 'īstā retuša'. Parasti krāsas pigmentus jauc ar damārlaku (lai nav pārāk biezi un spīdīgi triepieni, piejauc vaitspirtu) un tad klāj pa virsu akrilam, cenšoties iegūt pēc iespējas tuvāku rezultātu oriģinālam. Kā redzēju Grietas darbnīcā, ja ar zuduma aizpildīšanu nepietiek un restaurētā vieta tik un tā izceļas, attiecīgo vietu cenšas integrēt oriģinālā, ja iespējams, punktveidīgi retušējot krāsas slāņa noberztās virsotnes apkārt zudumam. Ja rodas šaubas par to,vai nesākas gleznojuma falsificēšana, retušu neveic. Retušu cenšas veikt cik precīzi vien iespējams, nekādi 'mazliet gaišāks' un 'mazliet vēsāks' netiek praktizēti. Kad retuša pabeigta, virsu vēlreiz nolako ar pistoli. Ja kaut kādu iemeslu dēļ virsmu ar pistoli lakot nevar, tad retušējot, damārlakas vietā izmanto paraloid, lai lakojot pāri ar otu, neaizlsaucītu retušu.
Galvenie iemesli, kāpēc eļļu retušai neizmanto ir tās satumšana un dzeltēšana (te gan mēģināju iebilst, ka arī laka dara to pašu) un grūtais atgriezeniskums. Runājot par veciem pārgleznojumiem, tā bieži esot tik liela problēma, ka jāizmanto ļoti stipri šķīdinātāji va to sajaukumi (piezīme sev: nokopēt tabulu no šķīdinātāju kastes nodaļā ar receptēm. Pārgleznojums ar oriģinālo krāsas slāni ir ļoti spēcīgi savienojušies..ēm..te nu es atceros, ka mums nodaļā bijuši tādi darbi, ka tieši sasaiste starp diviem eļļas slāņiem bieži vien ir ļoti vāja (kaut vai tas pats Anšlava Eglīša pašportrets man pirmajā kursā, kurš sāka atslāņoties, kad novācu kraftpapīru no malām). Bet atkal no otras puses, varbūt viens no iemesliem, kāpēc tik dažāda pieredze, gluži vienkārši tāpēc, ka mums pārsvarā tiek samērā 'svaigas' gleznas no pagājušā gadsimta, kamēr šeit studenti saņem 17.,18.,19.gs. gleznas un acīmredzot pēc tik ilga laika posma eļļas slānis ir patiešām grūti novācams. Un Grietas darbnīcā mēģināju tīrīt pāris jaunus darbus, kur jebkura 'slapjā' metode, pat ūdens, uz vates tampona atstāja krāsas slāņa pēdas.
Par retušu, vēl šeit izmanto arī akvareli, un cik sapratu no Ievas, arī Itālijā tā ir atbalstīta metode. Tad nu labprāt gribētos zināt, kādas tieši priekšrocības ir eļļas retušai?
