Nelikšu jums minēt, ko šodien darījām (mēs- vudiji :D). Aizbraucām uz lielu privātparku un nocirtām koku! Un ne jau kaut kādu ābeli. Kārtīgu papeli (
populus alba, ja kādam interesē :D) Jēga tāda, ka koka restauratoriem jāzina un jāsaprot kokapstrādes tehnikas, jo īpaši senāk izmanotās, jāprot atpazīt un izmantot instrumentus, ko mūsdienās varbūt arī tik bieži vairs nelieto, kā arī ievērot un pazīt instrumentu atstātās pēdas kokā (lai,piemēram, apskatot 'sava' paneļa aizmuguri, varētu saprast, kā tas izgatavots un iespējams,secināt iespējamo laikaposmu, kad tas varētu būt bijis izgatavotsu.c.) Neizplūdīšu sīkumos, pārstāts tāds:
No rīta pošos uz skolu (patiesībā rīts kā tāds nebija, jo atkal negulēju). Pie ieejas satieku 7cilvēku grupu no nodaļas un secinu, ka pārējie aizbraukuši bez manis ar vilcienu, man tā arī neko laikus nepaziņojot, par spīti iepriekšējam lūgumam.. A šamējie aizrunājuši vietas mašīnā.. Nu neko, macība man - nepaļauties uz pārējiem vispār(vēlāk gan atvainojās, bet nu..). Kaut kā saspiedāmies visi astoņi un dodamies ceļā. Protams, pēc pirmajiem 5 km Jonas secina, ka fotostatīvs neatrodas tur, kur tam vaadzētu būt - bagāžniekā, tātad - palicis ārā,pie skolas sienas piestutēts, kamēr no rīta pļāpājām. Metam riņķī, braucam atpakaļ, visai neticīgi, ka to atradīsim(statīvs labs :D), protams, satiksme no rīta lēna... atgriežamies pie skolas, protams, tā tur NAV. Jonas dodas iekšā un pēc brīža iznāk ārā, bučodams statīvu - kāds godīgs students ienesis iekšā pie sekretāres. Dublis nr.2 - sākam no jauna, dodamies ceļā. Sen neesmu bijusi pasažiere, klusi sēdēju un valdīju nelabumu, pēc tam atlūzu. Izkāpjam ārā, daļa pārējo studentu un Čārls jau gaida pie parka ieejas. Laiks solās būt jauks. Secinu, ka esmu atbraukusi kā uz baznīcu - nekā ko ēst, kafejnīcas tuvumā arī nav. Pēdējās brokastis - kaut kad ap 5 no rīta. Nu neko, domāju, būs kāda pauze, gan jau sadabūšu ēdamo.
Vēl pēc krietnas gaidīšanas beidzot dodamies iekšā veikt savu 'misiju'. Skaista vieta, plašumi, zaļumi, veclaicīgas koka mājas, apstādījumi, dīķi, tiešām jauki. Starcitu, parks atradās gandrīz pie pašas Beļģijas un Nīderlandes robežas. Visi savācamies vienkopus (studentu 'izlase' no vairākām skolām, gan flāmi, gan vācieši, gan franči), notiek drūzmēšanās ap instrumentu lauku un Čārlzu, kurš šodienas programmu 'atklāj' ar runu par drošību, instrumentiem un dienas plānu.
Ciršanai atvēlētais koks pats par sevi jau sasvēries leņķī pret zemi, slims un dobjš, kas, kā izrādās, ir nevis vien vieglāk, bet vēl bīstamāk, jo var būt neprognozējams ciršanas procesā. Visiem bija jāpiedalās, bez izņēmuma, gan jāzāģē, gan jācērt visādos veidos un ar visādiem instrumentiem, nomainot vienam otru. Gan jau vēlāk dabūšu arī kādas tizlas bildes ar sevi cērtam zarus vai zāģējam stumbru :D
Visā visumā - diezgan iespaidīgi, redzēt, kā koks lēni krakšķēdamsun brakšķēdams gāžas pret zemi un dobji noskan, TAS IR KO VĒRTS. :)
Nu jā, pēc tam ieskats tālākā apstrādā - zaru izciršana un aizvākšana, stumbra zāģēšana/ciršana baļķos, baļķus īpaši apskaldīja, lai iegūtu samērā četrstūrainu formu, lai tālāk varēja izmantot, piemēram, ēku būvniecībai.
1.Gaidam uz vāciešiempie parka/muzeja ieejas). Tie gan ir čammas...
2.Nevarēju atturēties... :)
3.Čārls zaļajā vestē, beibes no manas nodaļas (2.kurss).
4.Čārls stāsta par instrumentiem, to pielietojumu, tā īsumā.. :D 90% ir no mūsu nodaļas, pagājušo nedēļ puiši intensīvi trina asmeņus. (Asi kā vēl nekad, dienas gaitā paspēju tikt pie pāris sīkām brūcēm , kanpi pieskaroties asmenim)
5.Lielie zāģi pie koka, ar tādiem jāstrādā pa divi pie baļķa. Visai nogurdinoši. Man ir aizdoma, ka ar motorzāģi iet ātrāk :D
6. lūk, arī upuris :P Populus alba (baltā papele)
7.-8. Tas ir Dieter no 3.kursa, arī nodaļā bieži staigā ar to cepurīti, kas piešķir viņam istenu savas profesijas mīlētāja iespaidu. :DŠeit - ap cirvja kātu apsien virvi un grasās to izmest cauri lielajai zaru dakšai papēlē, lai koku varētu 'sasaiņot' ar virvēm un palīdzēt tam gāzties īstajā virzienā.
9. O jā, pirmie vilcieni ar zāģi, pēc iespējas zemāk.. Čārlzs nestumj, lai cik muļķīgi tas arī neizskatīttos, viņš vienkārši kaut ko tur pēta..
10. Mjā, šitas negāja ātri. Pirmo reizi pieejot pie koka ar cirvi, kādas 10 reizes iecirtu un pēc tam jutu ,kā visi rokas muskuļi sāp, nācās kameru uz kādu laiku likt malā, citādi miglu bildes vien būtu :D Jūtos galīgi netrenēta, nu pavisam netrenēta kokcirtēja :D A bet resnos zarus noskaldīt, tas gan bija forši, šķipeles iet pa gaisu. Kamēr kapāju vienu zaru, pienāk Čārlzs un saka : That's right. You go , girl! " :D
11. Beibes izklaidējās, kamēr mēs tur kapājām to nabaga stumbru.
12. Šis bija interesants mirklis, koks jau bija iebrakšķējies un tā bija trauksme, ka jāmūk uz visām pusēm, izņemot koka krišanas pusi ;) Koks kaut ko nokunkstēja, bet nekrīt, vienreiz ar traktoru pavilka, nekrīt. Joks ir tāds, ka ar dobju koku jābūt īpaši piesardzīgam, jo nevar zinat, kur sāka tukšums, un tas var pie izcirstajiem robiem strauji lūzt, ar atsviežot nolauzto stubra galu un kādam trāpīt. Tikko sapratu, ka angliski saprasto domu grūti pārtulkot latviski. EH. Tad kamēr visi jau pamukuši, Marteen un Geert drošsirdīgi turpināja darbu, līdz koks tiešām sāka gāzties un tad tiešām laidās lapās. Protams, ka mūsu vudiji :D
13. Maģiskais mirklis, ko šī bilde nespēj pienācīgi attēlot. Pagājušo gad esot gandrīž vienam uzkritis virsū, staigājis sapņodams pa lauku.
14. Tā lūk.
15. Fragments iz tālākas baļķu apstrādes.
Aita.
Darba dienas beigas... Pa ceļam salasīti ēdamie kastaņi.. Ak jā, es tā arī nedabūju paēst pa dienu, pauzes Nebija. Bet nu strādājot kaut kā piemirsās izsalkums.
Ap sešiem vakarā tik beidzām, atbraucām atpakaļ uz Antverpeni... Vēl pus20 no veikala cauri visam centram stiepu smagu iepirkumu maisu ar dārzeņiem. Tomer visu ceļu smaidīju, diena likās interesanta, darba atmosfēra patīkama un piesātināta ar jociņiem. Pie baļķu tēšanas nozviedzāmies, tā sakot..
