Ievadam atgādināšu, ka vairs neesmu koka restaurācijas nodaļā, bet glezniecības r., beidzot tur, kur biju plānojusi atrasties jau septembrī. Tātad beidzot esmu prom no Čārlza ‘gādīgās paspārnes’ un klimats maniem nerviem ir kļuvis mazliet veselīgāks. No otras puses, jau pirmajās dienās tiku pamatīgi atsēdināta: biju cerējusi, ka būs drusku vieglāk, bet pigu.. atskaitot tekošos uzdevumus – paneli, kaut kādas atskaites par šo un to, projekta nedēļu, stažēšanos utt. katrai materiālzinībai dabūju uzdevumu, kas būs kā aizvietotājs eksāmeniem.. Te man neviens angliski tos priekšmetus nemācīs un attiecīgi arī negaida, ka kārtošu eksāmenus. Nav labuma bez ļaunuma (vai otrādāk).
Tiklīdz ar paneli pārvācos uz augšstāvu, tb uz jauno nodaļu, abas pasniedzējas metās vēl rūpīgāk nopētīt to kā līdz šim. Tad nu secina, nē, šitas nav labi un tas nav labi. To tā nevar atstāt un labāk ir atkal (!) atvienot vienu dēli no pārejiem, lai varētu labāk salabot to nabaga sadragāto malu. Sajūta diezgan stulba, godīgi sakot. Es nevaru nepiekrist viņām- ja man būtu teikšana, es jau no paša sākuma neļautu studentam turpināt, pirms viens process nav paveikts kārtīgi/profesionāli/vai kā lai to sauc. Lieta grozās ap to vienu maliņu, kuru dēļu līmēšanas procesa laikā Č. sadragāja , par ciešu pievelkot skrūvspīles…kāpēc sabruka tieši tur? Tāpēc, ka tur visvairāk negausīgie insekti izgrauzušies bija, koks kā siets! PIRMS līmēšanas es Č rādīju – skaties, baigi saēstā mala, ko darīt? A ko viņš tajā brīdī domāja, es nezinu. Principā ideja par kaut kādu darbību – stiprināt koku vai aizpildīt caurumus - tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka nepieciešama pēc iespējas labāks līmejums un šitāds siets to var nodrošināt. Man tā īsti līdz galam tā arī netapa skaidrs, kas un kā, bet diemžēl man nebija iekšās atkal jautāt to pašu, jo tam pasniedzējam diez ko nepatīk atkārtoties un viņš acīmredzami uzskata, ka viņa angļu valoda ir augstā līmenī. Tajā sarunā piedalījās arī Grieta (mana tagadējā pasniedzēja, viena no) un tika izmesti varianti, ko un kā darīt, bet TIK UN TĀ, beigās visi palika pie tā, ka neko nedarīs.
A vot tagad – kad redz to sadragāto malu, neapmierinātība un bažas sit augtu vilni – kāpēc nestiprinājāt..? It kā jau mani klaji neviens nevaino, vairāk gan jūtama neizpratne par Čārlza lēmumu un ‘darba kvalitāti’, lai gan, ko es arī teicu, vairāk vai mazāk jau es visu veicu. Tas, ka viņš acīmredzot neiedziļinājās un nepiekatīja, ir kaut kas cits. Vispār, patiesību sakot, man tiešām sajūta, ka īpaši pēdējās nedēļās, viņš tik ļoti izmisīgi gribēja, lai es ‘izpildu programmu’ laikā un pazūdu pēc iespējas ātrāk no nodaļas. Katrs sīkums, katra problēma, kas uzpeldēja un palēlināja tuvošanos mērķim – salīmēt paneli – bija kā zobu sāpes. Es tobrīd jutos kā skrūvspīlēs – pati redzu, ka nav īsti labi un nevaru saprast, vai ta šitā var atstāt, kamēr pasniedzējs kā urbis – tev jāiekļaujas laikā, tev jāizdara šitas un tas un izliekas neredzam un nedzirdam manus „bet”.
Salīmējot visu trīs dēļus kopā, panelis ir traki izliecies, nu kārtīgs tilts! Kad līmējām, centāmies sekot katra dēļa izliekumam, tā lai kopā iznāk vienota virsma, bet augštāvā atkal šamiem liekas, ka par traku tas liekums un ka tādu nevar prezentēt īpašniekam. Tad nu tika izlemts, ka viens no dēļiem ir jāatvieno divu būtisku iemeslu dēļ – lai varētu vēlreiz tikt klāt sadragātajai malai un pacensties to salabot labāk kā iepriekš un līmejot no jauna, censties iegūt mazāku izliekumu.. Ha hā, tas nebija nekāds vieglais uzdevums. Kā man riebās tas process, vārdos nevaru aprakstīt…
Principā šis semestris iesācies īpaši tizli… Pirmajās dienās ar sarīvēta korķa un dzīvnieku līmes maisījumu aizpildīju spraugas līmējumā starp diviem dēļiem (tur bija mastika no iepriekšējās restaurācijas, kuru aizvācot, protams, ka parādījās spraugas). Un re – nākošais uzdevums, to visu atkal dabūt ārā un atvienot dēļus. Pilnīgi izšķērdēts laiks, materāli un enerģija. Vajadzēja sākt ar to, ka novācu no aizmugures koka piramīdas, kas kalpoja kā stiprinājumi salīmētajai vīlei, tās pašas, kuras vairākas reizes ar savam tizlajām galdnieka iemaņām tik ļoti centos uztaisīt smuki precīzas un tikpat precīzi pielīmēt… Tas vien man paņēma visu dienu, jo nevarēja jau nemaz tā vienkārši dabūt nost…man ieteica celulozes līmē (tapešu līme) samērcēt vates tamponus un aplikt apkārt, pagaidīt, kamēr dzīvnieku līmes atmiekšķējas un tad censties dabūt nost. Galīgi garām! Nez viņas pašas ko tādu ir darījušas??? Rezultāts bija apmēram tāds – sakaltušās līmes paliekas ap koka piramīdām atmiekšķējās un bija viegli dabūjamas nost, bet tādā veidā jau netiek klāt līmei zem piramīdas, plus koks takš arī samitrināts, paliek mīkstāks par sakaltušo līmi, beigās tāda šmuce, ka nevar saprast, kur koks, kur līme.. un kad ar zobu diegu ar lielām mokām mēģinu iegrauzties zem piramīdas, pusceļā tieku un piramīda aizlido pa gaisu ar izrautu gabalu no paneļa koksnes. Tpu! Šitā kāds 3-4 piramīdas dabūju nost un sapratu, ja šitā turpināšu, aizmugure būs izķēzīta pamatīgi. Atnāk pasniedzēja – rādu, nu rekā, īsti smuki nesanāk..viņa tik nogroza galvu, nu jā, varbūt pamēģīni gan kaut kā citādāk…Beigās vnk brutāli ar kaltu un skalpeli nokasīju katru piramīdu līdz pēdējam milimetram un tikai tad to mazumiņu, kas bija palicis vēl un ko bija riskanti noskaldīt nost, atmiekšķēju ar celulozes līmi un nokasīju nost. Gāja ātrāk un mazāk kaitīgi paneļa aizmugurei…
Piramīdas nost un tad sākas jautrība – ar to pašu zobu diega metodi mēģināt izgrauzties cauri apmēram metru garam līmējumam. Psc, tas bija murgs daudzu dienu garumā. Pašas nesaprot, kāpēc tik lēni iet, bet nu ar ieteiktajām metodēm neko ātri neveicās… viņas ieteica regulāri mitrināt līmējumu un tad ar zobu diegu rīvēties cauri. Pēc mitrināšanas koks tomēr paliek mīksts, mīkstāks par līmi, līdz ar to pilnīgs bezceris izgrauzties tieši pa līmējuma vietu. It īpaši to ievēroju, kad strādaju tikai no vienas puses. Panelis guļ ‘uz muguras’, strādāju no virspuses un izskatās, ka diegs iet perfekti pa līmējuma vietu un jūtos drošāka, ka redzu, ka krāsas slānis gar malām netiek traumēts..uzmetu acis aizmugurei un mati saceļas gaisā – aizmugurē diegs ‘novirzījies no kursa’, izgrauzis robu koksnē, nevis līmē. Baaaaah, tad nu nācās ļoti regulāri cilāt paneli no vienas uz otru pusi un kontrolēt virzienu… Gāja nenormāli lēni..Vietām diegs tā kā iesprūda, nu neiet uz priekšu nekā, visu laiku pārtrūkst un nekust ne par milimetru uz priekšu.. Aizgāju uz veikalu, atradu ļoti smalku metāla diegu, paredzētu kaut kādam mazam zāģītim. Sapriecājos, domāju, nu būs progress. Pigu, tas vēl ātrāk pārtrūkst par zobu diegu. Mēģinu kombinēt, nekādā jēgā.. tad izmantoju divas kārtas diega.. it kā labāk, bet vienalga, īpaši ātrāk neveicas… Vienu dienu tik enerģiski zāģēju, ka abos rādītājpirkstos, ap kuriem biju aptinusi diega galus, locītavās jau pušumus dabūju, sāp tā kā ‘papercut’. Atkal slikti. Nu un šitā cīnoties biju tikusi apmēram līdz pusei, kad pasniedzējām mērs pilns, atnāk un sāk lauzīt, cerēdamas, ka paātrinās procesu. Krakšķēja drausmīgi, bet beigās atvienoja dēļus. Protams, kur es ar sviedriem un asinīm biju ar diegu zāģējusi cauri, malas bija ciešamā stāvoklī, bet tur , kur vēl bija salīmēts, laužot uz pusēm, gabali no vājākās malas tika izrauti un palika pielipuši pie stiprākās… Bišku arī krāsas slānis cieta..nu jā..
Tagad atkal pildu ciet ar dažāda rupjuma korķa,skaidu un līmes masu visus robus, pirms tam piesūcināju izēsto malu ar Paraloid B72 10% šķīdumu etilspirtā. Ar špricīti pildīju visos ķirmju caurumos. Šonedēļ esot par varītēm jādabū panelis atkal kopā, pasniedzēja negribot, ka īpašnieks sestdien redz paneli tādā stāvoklī.. Eh. Vienīgais labums, ka mani vairs nesūtīs pie Čārlza to darīt, pašas palīdzēs un pieskatīs, lai tiktu salīmēts ‘pareizā leņķī’ un kvalitātē…
Ā, jā, par to nelaimīgu malu – mēģināju pacelt krāsas slāni atpakaļ līmenī ar pārējo virsmu, bet tas tāds nosacīts jēdziens.. vienas klapatas ar to vietu. Cemme, kad iedomājos, ka tas viss varetu būt bijis aiztaupīts… Brīžiem tāds izmisums parauj, ka tik daudz laika pazaudēts un sanāk ‘restaurēt’ pašai savu veikumu…bet nu kā ir , tā ir…
Es ne tuvu neesmu beigusi savu sakāmo.. Tā tīri sevis pēc jāpieķeksē iespaidi par stāžu, kā viņi te saka, vai praksi pasniedzējas darbnīcā.
Grietas darbnīca bija tipisks variants, kad darbs pilnīgi saplūdis ar mājām, privāto dzīvi.. Gleznas it visur – darbistabā, koridorī, virtuvē. Varu saprast, jo māja nav tik liela, viņai nav kur likties, bet tai pat laikā, manuprāt, koridoris un virtuve ir nu Super-nepiemērotas vietas to glabātuvei. Koridorītis tik šaurs, ka spraucoties garām, varu derēt, ka viņa vai jebkurš cits tāpat šad tam aizskar gleznas..Plus, tak ārdurvis turpat blakus, nez vai tas tā veselīgi… Par virtuvi nemaz nerunājot – situācija visai absurda, pati restauratore mazgā rokas/vāra zupu/u.c. kamēr nesen lakotas gleznas stāv uz grīdas, pieslietas pie virtuves skapīšiem, un kamēr virs tām darbojas ap izlietni vai plīti… Nu labi, es jau negāju tur kritizēt, bet godīgi sakot, tās nedēļas laikā man iespaids diezgan pašķobījās par ‘lielo’ retauratori.
Sasodīti noderīgi bija tas, ka lielāko daļu laika darbnīcā bijām tikai mēs divas, tatad man tika nedalīta uzmanība. Man tika doti uzdevumi vieni pēc otra , tai pat laikā viņa vienmēr apjautājās, vai esmu darījusi to vai šito un komentēja, ko un kāpēc pati tajā brīdī dara. Visai acīmredzami bija tas, ka visi procesi un darbību secība tikai izkārtota tā, lai ekonomētu laiku un līdzekļus.. Ja vajadzēja kaut ko dublēt, uz viena liela audekla dublēja vairākas gleznas uzreiz; ja vajadzēja ko lakot, tad savāca vismaz 4-5 darbus un lakoja reizē utt.
Pirmajā dienā tiku iepazīstināta ar telpu un ‘tekošajiem’ darbiem, pie kuriem tad viņa strādā. Vispirms tiku nosēdināta pie neliela 15.gs. altārīša, tipisks tā laika veidojums, apgleznots no iekšas un āras.. Visnotaļ liela vērtība, Grieta acīmredzami bija lepna par šī dārguma atrašanos viņas aprūpē… tad nu es šim ‘dārgumam’ ar mastiku aizpildīju robus mugurpusē. Mastikas recepte ir šāda: Metilceluloze(man šķiet, ar šausmām konstatēju, ka nespēju saprast atkal savus pierakstus..!):PVA:ūdens attiecībā 3:1:5 un pievieno kaolīnu pēc vajadzības..Mastiku vajadzēja uzklāt vairākās kārtās, līdz tikai sasniegts pietiekams līmenis, pēc tam korķi (lai dabūtu planaku virsmu, korķi norīveju uz smilšpapīra) ietinu mitrā lupata un nopulēju, nogludināju un pie viena arī novācu lieko mastiku. Balto mastiku pēc tam tonēju ar akrila krāsām – ieklāju pamattoni. Bija paredzērs, ka Grieta tad vēlāk pāri šim pamattonim pāriet pāri ar gala retušu, cik sapratu – pigments atjaukts ar Paraloid. Hmmm… Pamattonis iznāca visai labs, viņa acīmredzami bija ļoti apmierināta, laikam tā kopēšana muzejā pie Z būs ar kaut ko palīdzējusi ;D
Otrajā dienā pabeidzu ķimerēties ar altāri un tiku pie jauna uzdevuma: tīrīju virsmu nelielai glezniņai ar ~1% amonija citrāta sķīdumu ūdenī. Tas tāds pirmā kursa līmeņa darbiņš, bet bija patīkami pārmaiņas pēc kaut ko patīrīt. Pa vidu cītīgi vēroju un piedalījos gleznas dublēšanās ..ar vasku. Jā, jā.. Holandē šita metode esot vispār aizliegta, bet Grietas darbnīcā iet uz urrā. Un izskatās, ka viņa ir tikpat skeptiski nokaņota pret visiem noliedzējiem, kā noliedzeji pret konkrēto metodi. Sak, nav jau nemaz tik neatgriezenisks tas vasks, siltums un vaitspirts palīdz ļoti labi; nevienu materiālu jau nevarot 100% novākt. Turklāt vasks esot efektīvs izlīdzinātājs, piemēram, ar BEVU dublētas gleznas ātrāk atrgriežas deformētajā strāvoklī kā ar vasku un, kā apgalvo viņas asistente Kima (strādā otrdienās un ceturtdienās), vasks arī atdzīvinot krāsas, nu kaukā tā. Īsi sakot, man radās iespaids, ka arī šajā gadījumā tas tāds triks, kā radīt labāku iespaidu klientam ar paveikto darbu. Darbs plakans un mirdzošs, ko vēl vairāk sirds var kārot… Nu nez, es tā īsti pārliecināta tomēr nejūtos un prasās par šo tēmu parakties dziļāk. Lai nu kā, vērtīgi, protams, redzēt dažādas metodes un dzirdēt dažādus viedokļus..
Redzēju arī, kā sagatavo damārlaku: uz 1 l vaitspirta izmanto 300g damaras sveķu (iebērtus zeķubiksē), neilona zeķi ar aizsietu galu iekarina ķobī ar vaitspirtu un atstāj uz nakti. Tā kā nopērkamie damāras sveķi saturot arī nedaudz damāras vaska, tad sķīdumam pievieno arī etanolu, lai laka iegūtu dzeltenīgo caurspīdību.
Trešajā dienā pabeidzu tīrīt mazo glezniņu, tad iemēģīnāju uzvilkt uz apakšrāmja pa Grietas metodei vienu gleznu, svaigi nodublētu. Nez kāpēc šis process man nekad nav paticis, jo vienmēr bailes, ka uzvilkšu šķībi vai par ciešu vai radīšu kādas deformācijas.. Viņa izmanto elektrisko skavotāju..Nodaļā arī skavo, bet vismaz izmanto starplikas. Te nekādas starplikas nebija.. Un ak jel ,cik tas audekls bija piesātināts ar vasku pec dublēšanas.Riktīgs stīvais..! Vajadzēja skavot aptuveni ar 3cm distanci. Iznāca pabriesmīgi – nevienmērīgas distances, šķībi greizi virzieni, turklāt brīžiem skavas ne pa kam negāja kokā iekšā, visu laiku rāvu ārā un skavoju pa jaunam. Nu galīgi man nepatika. Ar sakostiem zobiem un uzvilktiem nerviem glezna bija uzvilkta, viss bija kārtībā, tikai tas skavas nebija skaisti distancētas :/
Turpinot par uzvilkšanu uz rāmja, pavēroju, kā Grieta to darīja ar vienu gleznu. Man likās, ka ka es murgoju, vai kā…Par to konkrēto gleznu stāsts īsumā tāds: tā esot vainu oriģināls vai kopija. Ja oriģināls, tad smagi cietis neilgā laika posmā, jo viņai pat bija grāmata no vienas kolekcijas ar it kā šo pašu gleznu labā stāvoklī. Gadu,kad fočēts, gan neredzēju. Bet pastāv arī iepēja, ka tā ir ļoti labas kvalitātes kopija. Par šo tēmu bija gaidāmas diskusijas.. Atgriežoties pie uzvilkšanas uz darba rāmja - Viņa diezgan škiro, šitā glezna vērtīga, šitā mazāk.. nu drošvien ka ar laiku tāds ieradums izveidojas, neņemšos filosofēt par to, bet nu tad – ja tā glezna skaitās viena no vērtīgākajām tavā darbnīcā, tad arī izturies ar kādu cieņu.. Es drošvien šobrīd izklausos briesmīgi - students šitā kritizē savu pasniedzēju, bet nu c’mon – viņa pieskavo vienu malu, otru malu un tad, lai efekts būtu labāks, visai brutāli gar rāmja kanti norīvē ar skrūvgriezi vai ko tur, lai noplacinātu apaļīgo locījumu (to vietu, kuru mūsu nodaļā parasti tik rūpīgi pieskata, mitrina un mēģina uzmanīgi aplocīt, lai krāsas slānis netiek salauzīts pret rāmja kanti un nobirdināts). Man acis bija uz kātiņiem un esmu pārliecināta, ka tas nebija veselīgi krāsas slānim. Un tas vēl nav viss… Kad Grieta gleznu saņēmusi, tur viena mala bijusi nolocīta un drusku zaudēts no kompozīcijas un īpašnieks palūdzis, lai paplatina to malu, respekīvi, palielina apakšrāmi.. Ok, viņa piesita līstīti pie tā apakšrāmja un to vietu paplašināja, bet toties apakšu par kādiem 2 cm vismaz noīsināja..WTF? Viņai pat grāmatā bija fotogrāfija no kolekcijas ar to gleznu, kur bija redzama apakša pilnībā, bet pēc ‘restaurācijas’ var redzēt, ka kompozīcija apakšā ir noīsināta. Kad es tā apjautājos, kāpēc tā, principā ideja tāda, ka tā mala neesot tik svarīga un viņai vairs neesot laika pievienot vēl vienu līsti, jo klients pēc pāris stundām nākšot pakaļ, vēl virsma no vaska jānotīra un jānolako.. Tas nu gan nav nekāds arguments. Sagatavot un pieskrūvēt to pirmo līsti viņai prasīja maksimums 20 min, neredzu problēmu, kāpēc nevarētu tikpat daudz laika veltīt vēl vienai. Turklāt viņa zināja, ka laika nav daudz, vai ta vakar nevarēja tādu sīkumu paveikt kaut vai pēc darba laika…Nu es nekādi šito nesapratu, kā var atļauties ko tādu.
Tā vasks ir visai iecienīts, paguvu arī stiprināt un piegludināt pacelušos krāsas slāni ar vasku. Metode pavisam vienkārša – paņem vaska kluci, uzsilda sildlāpstiņu, pieskaras pie vaska un pagaida, kamēr viena vai vairākas vaska piles uzkrīt stiprināmajā laukumā, tad pa virsu uzliek pēc vajadzīga formāta piegrieztu kaļķpapīru ar gludo pusi uz leju, caur to izkausē vaska pili uz virsmas, pasilda krāsas slāni un piegludina. Kad vasks atdzisis un sacietējis, ar vaitspirtā samērcētu vates tamponu notīralieko vasku un novāc papīru.
Pēc tam to pašu gleznu tīrīju.. sākumā pēc ieteikuma mēģināju ar to pašu amonija citrātu. Kad 1% nebija efektīvs, palielināju koncentrāciju. Beigās Grieta piesēdās klāt, izmēģināja arī acetonu, kurš it kā bija efektīvāks, bet tomēr ne visai apmierinošs. Tad viņa atnesa trauku ar dzeltenu pabiezu šķidrumu, peldošu tīrā ūdenī.. Parastas ziepes. Nu jā, labi, atceros, ka tak tāda opcija arī pastāv, bet vēlams izvelēties nesārmainas ziepes… Skatos un brīnos – efekts brīnumains. Notīra nelielu laukumu, tad pariet pāri ar vaitpirtā samērcētu vati un pārbauda, vai krāsa nav nākusi nost. Drīz mani ieroči beidzās un devos līdz izlietnei papildināt.. Un ko es redzu?? Neba prastās ziepes izmantotas, bet Cif. Man jau likās aizdomīgi abrazīva sajūta, kad tīrīju, nu ja, cik reizes ar šito neesmu plītis berzusi. Jēziņ, paliku atkal bez vārdiem. Man kaut kā galvā negāja kopā delikāta virsmas tīrīšana ar Cif, bet nu neko, efekts bija, ne mana glezna, ne mana darbnīca. Tai gleznā bija kuģītis uzgleznots un tur, kur sazīmēti visi tie masti un striķi, nācās atstāt netīrītu, jo krāsa nāca nost visos gadījumos, itin viegli varēja pazaudēt tievās līnijas.. tīrīju apkārt un līnijas neiaiztiku, Grieta to sauca par ‘māksliniecisko tīrīšanu’ vai kaut kā tmldz., sak, ja nevar notīrīt, netraumējot krāsu, tad netīra vispār.
Kas vēl – ā, dublēju apmales. Ar BEVA plēvi.. Labu laiku nebiju to darījusi un likās atkal viss piemirsies, kā stūrīšus savienot, vai vajadzēja vai nevajadzēja ar krītu atzīmēt līnijas utt. Grieta bija izgajusi privatās darīšanās un man palīdzēja Kima. Princips īpaši nemainīts, bet tik un tā – sajūta ka LMA nodaļā mēs to darījām daudz uzmanīgāk un rūpīgāk.. Nu jā, piemeklēju audeklu, piegriezu, izraustīju diegus, bet ar skalpeli neplānināju, tāpat esot labi. Prasīju – 7,8 mm gleznojuma laukumā? Jā, ta ir labi. Šodien garām ejot uzmetu aci vienai gleznai ar dublētām apmalēm, nu tur bija 1 cm ar bārkstiņām stabili…Bet te BEVA plēve tika lietota dubultā – gan pielīmēta pie origināla, gan pi edublējamās apmales un tad abas plēves sakausētas kopā. UN, šiten viņi tās apmales nez kāpēc dala vēl sīkākās vienībās. Piemēram, nodaļā visām gleznām katra dublētā maliņa saskaldīta vienādos gabalos, piemēram, 5 cm platos. Es saku, mēs parasti vispār neko nedalam. Grieta saka, nu jā, nu jā, 5 cm varūt arī ir par mazu, šajā gadījumā pilnīgi pietiks, ja garāko malu sadalīsi 3 daļās, īsāko – 2 . Kāds īsti no tā labums, nesapratu.
Nodublēju apmales, dabūju nākošo uzdevumu. Nu un te es arī drausmīgi izgāzos. Fui, vēl aizvien tāds kauns un nelaime. Grieta iedeva nelielu glezniņu, gleznota uz koka, ievietotu masīva virsrāmī un saka – apsakti gleznu kārtīgi, es uz brīdi aiziešu un kad atgriezīšos, tad pastāstīsi, kas par problēmām un kā tās risināt. Nolāpīts, šitas jau Čārlza variants, sāku jau uztraukties, ja atkal jāmēģina saskatīt un izskadrot visas tās ‘compression shrinkage’ u.c. koka uzvedības sekas, tad smagi. Bet nu labi, apskatījos, nu jā – koks saplaisājis, jo aizmgurē šķērsām līstes galos pienaglotas, acīmredzot traucējušas kokam ‘staigāt’ mitrumam svārstoties, spriegums un radās plaisas, nu kaut kā tā. Mēģināju saprast, cik tālu iet tās plaisas un ar koka irublīti paplucināju veco papīru aizmugurē. Tajā brīdī ar smadzenēm pilnīgi nedomāju, viss notika automātiski- vēl atceros, kā pāris iepriekšējās reizes pilnīgi atļauti plucināju vecus, nevajadzīgus papīrus no gleznu aizmugurēm… ienāk Grieta un skaļi , izmisīgi iesaucas, lai neplēšu nost papīru. Īpašnieks esot piekodināis, lai to neaiztiek. Man ticis dots uzdevums tikai apskatīt, nevis sākt rīkoties.. Nu es lose. Vārdos nevaru aprakstīt, kā es tai brīdī jutos. Izrādās tas papīrs veca etiķete. Kad tā sāk iedziļināties, tad kas tik neatklājas. Grieta nomierinājās un sāk jautāt uzvedinošus jautājumus:
-paskaties, cik tas koks ir plāns. Nu ja, tiešām, un tas tāpēc, ka nāk no kaut kādas kastes. Nuja, tagad paskatos un redzu arī loģiku tām līstēm. Visparastākā koka kastīte bijusi.
-tu atceries, kas bija rakstīts uz etiķetes? Jā, viens no vārdiem bija Havana. Ar ko tevasociējas Havana? Nu..ar Kubu. Ar ko Kuba? Nu… baidījos teikt, likās varen muļķīgi. Nu takš ar tabaku, cigāriem, vai tad ne? Tieši tas, ko es padomāju… nu un tagad pasaki, no kāda koka tad’ izgatavots panelis’? Es nez kāpēc izmisīgi biju iespringusi uz koka sugu, man tiešām likās, ka pēc viena semestra pie Čārlza viņa tagad prasa no manis pateikt, kādi koki aug Kubā un no kā varētu būt izgatavota kaste. Līdz ar to man galva galīgi nestrādāja citos virzienos un man ar mokām pieleca, ka viņa vienkārši gribēja, lai apjēdzu, ka turu savās rokās fragmentu no vecas cigāru kastes ar visu etiķeti virsū, kurš nu ticis apgleznots.. Bļāviens, tik elementāri patiesībā, ka riebj. Tad seko citi provocējoši jautājumi ; ko šādā gadījumā es varu spriest par mākslinieku, vai bijis bagāts utt. No sērijas, ka letiņi mūžīgi stiķē kopā audeklus vai kā Kampars pat neiespringst aizlāpīt vienu stūri un glezno tāpat..
Nu jā, es pilnībā sapratu, ka nupat iznīcināju vēsturisku liecību un ka īpašnieks itin nemaz nebūs sajūsmā.. Lasījām lielākos gabalos un centāmies salikt puzli kopā. Visnotaļ neiespējami. Daži lielākie fragmenti atrada savu vietu, bet mazie gabali bija par mazu, lai īsā laika posmā sakarīgi konstruētu. Turklāt etiķete jau pirms tam bijusi nepilnīga. Vienīgā liecība, kas nošķir jauno kaitējum no vecā, bija robainās,putekļainās maliņas, kas kontrastē ar gaišo, tīro koku, kas atradies zem papīra. Pat nekāda pirms restaurācijas foķene nebija. Es biju gatava uz nezin ko, kaut sēdēt visu nakti viņas darbnīcā un censties rekonstruēt maksimāli, ko vel varēja, bet nu viņa nomierinājās un apmierinājās ar lielākajiem gabaliem atpakaļ vietās un neļāva arī pārāk pardzīvot. Sak, savu mācību jau dabūju..
Piektdien bija vēl tāds interesants gadījums – vienu no gleznām, koka paneli atkal, vajadzēja nest uz rentgenu. Protams, tiku ņemta līdzi. Aizbraucām pie parasta veterinārārsta. A bet rentgens viņam tā neko. Digitalizēts. Noliec objektu uz kaut kāda plastmasīga paskata paliktni, nospied podziņu,novāc objektu, ievieto paliktni aparātā un skaties, ko vēlies. Atgādināja milzu pc disketi. Forši tas, ka var pievilkt tuvāk skatu, manipulēt ar kontrastu un gaismām jau pēc apstarošanas. Vienīgais mīnuss, ka dziļumu nevar regulēt. Diemžēl neko īpašu netradām, t.i. rentgens nepalīdzēja saskatīt ko vairāk par to, ko varēja redzēt ar aci. Tik un tā, interesanti un noderīgi bija redzēt arī to. Plus iegūtu attēlu ielika diskā un iedeva līdzi. Var mājās turpināt fanatazēt un spēlēties ar kontrastiem tāpat kā tur uz vietas.
Pārākais blāķis, man šonakt apnika rakstīt:D Man liekas, ka varētu vēl un vēl. Bet nu jāraksta jau ir, citādi aizmirstas viss. .. Diemžēl Pandorai kaut kas nojūdzies, nevaru ielādēt bildes.
